Baznīca celta 16.gs. beigās, bet Ziemeļu kara laikā tā tikusi nopostīta. Atjaunota un iesvētīta 1798.gada 17.oktobrī pēc Saraiķu dzimtkunga, barona Pētera Jurģa Zigmunda Ofenberga vēlmes – „Dievam par godu un saviem Zaraiķu ļaudīm par labu.”

+371 29338335

Muižas ēka celta 18. gadsimtā, bet vēlāk pārbūvēta vēlā klasicisma stilā. Tagad pilī atrodas Vērgales pamatskola, kalpotāju dzīvojamā ēkā izvietota bibliotēka, bijušajā klētī – kultūras nams, bet pārvaldnieka dzīvoklī atrodas pagasta pārvalde.
Bijušajā spirta brūzī iekārtots muzejs, kurā saglabājies arī viens no lielākajiem manteļskursteņiem Kurzemē. Manteļskustenis ir pavards ar atklātu liesmu ēdiena gatavošanai, bet dūmi tiek izvadīti no telpas pa atklāto skursteņa eju.

Ziemupes bagātība ir  klusā, civilizācijas neskartā un skarbā, retiem augiem bagātā jūrmala. Te 1999.gadā izveidots dabas liegums „Ziemupe”.  Tā teritorija pašreiz ir 2469 ha. Dabas liegums ietver mežus ar lielām balzāmkārkla audzēm un piekrasti no Ziemupes līdz Rudupei. Kāpās atradīsiet daudz interesantu, aizsargājamu augu – pusmēness ķekarpapardi, egļu lāčtauci, plostbārdi. Dabas liegums apmeklējams tikai vietējo gidu pavadībā. +371 29437166

Baznīcas apmeklējumu iepriekš pieteikt pa tālruni +371 26274155

Ziemassvētku vecītis ar visu savu ciematiņu ir pārcēlies uz pasakaino brīvdienu mājas pagalmu "Smiltniekos", jūras krastā. Katru gadu decembrī Ziemassvētki vecītis gaidīs ciemos lielos un mazos. Atkal smaržos piparkūkas, tikko varīta tēja un jautri sprēgās ugunskurs.

+371 28350899, +371 634 99449

Pāvilostas novada tūrisma informācijas centrs,
+371 634 98229, +371 29121894,  www.pavilosta.lv

 

Vai jums ir gadījies iet pa ielu un pēkšņi attapties jūras krastā? Ja nē, tad brauciet uz Pāvilostu! Teic, ka šeit esot visvairāk saulaino dienu gadā.
Cauri Pāvilostai tek Sakas upe, kas ir viena no visīsākajām (tikai 6 km) un visdziļākajām upēm Latvijā (vietām dziļums sasniedz pat 11m).

Sakas upes grīvā atrodas osta, kuras vārtus veido paralēli izbūvēti moli. Pirmie moli iebūvēti 1878.gadā. Sākotnējos ostas vārtus veidoja no pāļu rindām un akmeņu krāvumiem. 1929.gadā tie tika pagarināti ar betona blokiem. Osta ir neaizsalstoša, atrodas labā ģeogrāfiskā vietā, kanāla garums 950m, platums 45-50m. Tomēr kanāla šaurā ieeja un paralēli izbūvētie moli apgrūtina lielāku kuģu kustību.

Pāvilosta gaida burātājus – viņu ērtībām ir izveidota jahtu piestātne, kā arī pieejama moderna degvielas uzpildes stacija jahtām un kuteriem.

Pāvilostu par savu paradīzi dēvē vindsērfinga un kaitborda cienītāji.

Jūrā apmēram 50 m no krasta atrodas Lielais akmens (Jūrakmens). Tā augstums virs grunts 3,5 m (ūdenī 1,5 m), apkārtmērs ir 15 m. Padomju laikā akmens bija robežzīme, par kuru tālāk gar jūras krastu ļaudis nedrīkstēja iet.

Pilsētas centrā apskatāms kuģis „Dole”, kas ir tipisks padomju laika zvejas flotes kuģītis. Pāvilostas zvejnieku kolhozā "Dzintarjūra" 1950-tajos 60-tajos gados flotes sastāvā dominēja šādi RB tipa zvejas kuģi, kas tika būvēti Vācijas Demokrātiskajā republikā. Kuģa izmēri: garums – 18.20 m, platums – 5.22 m, augstums – 2.5 m.

Ikvienam mazās zvejnieku pilsētiņas viesim ir iespēja izbraukt ar kuģīti jūrā, nobaudīt svaigi kūpinātas zivis vai apskatīt kādu no neparastajām priedēm – Vētras priedi, kas attēlota Pāvilostas ģerbonī, vai Mīlestības priedi, kuras vainaga forma atgādina Latvijas kontūru.

7,5 ha lielais Upesmuižas parks ir visvecākais no Pāvilostas parkiem, veidots ap bijušo pils ansambli. Te saglabājušās pils oriģinālās akmens kāpnes un bijusī muižas mežniecības ēka, kas būvēta ap 1836.gadu. No sendienām parkā saglabājies akmens sols, kura apkārtmērs ir 5,55 m. Par akmens solu, kas izkalts paliela akmens virsmā, ir nostāsts: tajā vietā krītošs koks nositis muižkunga meitu, vēlāk muižkungam paticis tajā vietā uzkavēties, tāpēc tur nolikts sols. Parkā atrodas arī estrāde, kurā notiek pilsētas tradicionālie pasākumi un koncerti.

Piecdesmitgades parks stādīts par godu Pāvilostas pilsētas piecdesmitgadei. Parkā aug valsts prezidenta Gustava Zemgala 1929.gadā stādīts ozols.

Simtgades parks stādīts par godu Pāvilostas simtgadei. Tajā aug valsts prezidentes Vairas Vīķes - Freibergas 2007.gadā stādīta liepiņa. Parkā uzstādīts piemiņas akmens 1941.un 1949.gada represijās cietušajiem. 2009.gadā par godu Pāvilostas 130.gadadienai Goda novadnieki pilsētas svētkos parkā iestādīja pa kociņam.

Pāvilostas pelēkās kāpas ir vienas no daudzveidīgākajām pelēkajām kāpām Latvijā. Pelēkās kāpas ir iekļautas Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu sarakstā kā prioritāri aizsargājams biotops. Tās ir īpaši aizsargājams biotops Latvijā. Uz ziemeļiem no Sakas grīvas tās stiepjas 1,5 kilometru garumā un to platums sasniedz 200 - 600 metrus. Dabas liegums "Pāvilostas pelēkā kāpa" izveidots 2007.gadā, bet 2009.gadā apstiprināts lieguma dabas aizsardzības plāns. Lieguma platība ir 42,5 ha. Pelēkā kāpa ietver vairākus īpaši aizsargājamus biotopus: ar lakstaugiem klātu pelēko kāpu, pelēkās kāpas ar sīkkrūmu audzēm, mežainas jūrmalas kāpas, Piejūras zemienes smiltāju līdzenumu sausos virsājus.

Pāvilostas Brāļu draudzes lūgšanu nams.

Ernesta Šneidera laukums. Bijušais tirgus laukums. Te atrodas piemiņas akmens Ernestam Šneideram (1892.-1948.) - skolotājam, sabiedriskam darbiniekam, ciemata apzaļumošanas pamatlicējam.

Šī ir sena latviešu kulta vieta, jau kopš 13. gadsimta beigām. Šis ir viens no spilgtākajiem bļodakmens paraugiem Latvijā. Bļodas diametrs ir aptuveni 60 cm, bet dziļums - aptuveni 15 cm. Ļaudis ārstējušies ar dobumā sakrājušos ūdeni un te ziedojuši pateicībai par izdziedināšanos. Ūdens iedobumā nesasalstot pat 20 grādu salā!

Maznodupju akmens krāvums – Māras svētnīca. Māras svētnīcu veido ap pusmetru augsts apļveida akmens krāvums apmēram 50 m diametrā. 2001.gada arheoloģisko pētījumu rezultātā zinātnieki secinājuši, ka šī vieta, iespējams, ir saistīta ar zemes apstrādes rituāliem 6. – 7.gadsimtā.

Strantes – Ulmales stāvkrasts. Stāvkrasts stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā, un tā augstums dažviet sasniedz pat 16 m. Atcerieties, ka stāvkrastu veido smiltis un māls, tāpēc staigāt pa tā pārkarēm un atrasties zem tām ir bīstami, jo var veidoties noslīdeņi. Vētras laikā viļņi brāžas pāri liedagam un iegraužas stāvkrastā, tādejādi ik gadus jūra atkaro sev pa gabalam sauszemes.