Liepāja - Latvijas galvaspilsēta

Beidzoties I Pasaules karam Latvija saredzēja iespēju nodibināt neatkarīgu valsti. Latvijas Republika tika dibināta 1918. gada 18. novembrī. Starptautiskā situācija bija ļoti sarežģīta un nelabvēlīga jaundibinātajai valstij. Rietumlatvijā joprojām uzturējās vairāki 10 tūkstošu vācu karavīru, bet no austrumiem Latvijā iebruka nesen dibinātā Sarkanā armija. Nespējot pretoties Sarkanai armijai, Latvijas valdība, kuras rīcībā tobrīd bija tikai dažu simtu karavīru liela armija, atkāpās uz Liepāju.

Ar 1919. gada 7. janvārī, kad Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā pameta Rīgu un ieradās Liepājā, pilsētas vēsturē sākas pusgadu ilgs periods, kurš ieguvis apzīmējumu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.
Kamēr prezidents Kārlis Ulmanis braukāja apkārt un vēstīja Eiropai, ka ir tapusi brīva Latvijas valsts, valdības darbu vadīja iekšlietu ministrs, liepājnieks Miķelis Valters. Savs cilvēks – pilsētā pazina katru stūrīti.

Liepājā sāka iznākt valdības laikraksts “Latvijas Sargs”, 27. februārī tika izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, tika uzsākta finanšu reforma.
16. aprīlī pēc vācu inspirētā valsts apvērsuma jeb aprīļa puča, Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Pēc puča likvidēšanas 27. jūnijā tā, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriezās krastā.
Šajā datumā Liepāju atstāja vācu karaspēks.

Laikabiedru secinājums: “Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”